HOME
HOME
Женщины против абортов

Обыкновенное чудо

В моей жизни все сложилось таким счастливым образом, что я никогда не стояла перед выбором – рожать или не рожать.

Уже лет в 16 я для себя решила, что хочу реализоваться как личность, состояться материально, выполнить свою программу по ошибкам молодости, а уже годам к 30 родить ребенка и посвятить ему себя без остатка. Благо, мы живем в эпоху медицинских открытий, когда планировать рождаемость не составляет особого труда. Мне повезло: выбранный метод сбоев не давал, поэтому наша дочь появилась на свет по плану, видимо, утвержденному в небесной канцелярии, как раз незадолго до моего 30-летия.

Поскольку мы с мужем долго готовились к появлению этого самого важного человека в нашей жизни, мы испытываем безмерное счастье каждую тысячную долю секунды с момента произнесения врачом фразы: "Поздравляю! Вы беременны!". И вот уже на протяжении 2 лет и 2 месяцев, как эта зародившаяся во мне жизнь приобрела форму чудесной девочки по имени Дарья! Думаю, что описывать это состояние людям, у которых детей еще нет, бесполезно, а те, у кого они есть, понимают меня без слов. Собственно, лишь с появлением дочки я поняла, что такое настоящая любовь и настоящее счастье. Все былые достижения померкли на фоне этого обыкновенного чуда.

Мы с мужем всегда вели очень активный образ жизни, много путешествовали, путали день с ночью, работали на себя с полной отдачей – 7 дней в неделю. Поначалу было не совсем понятно, как ребенок впишется в этот ненормальный график. Но ведь это же наш ребенок!

Наши биоритмы совпали настолько, что я без малейшего напряжения организовала и провела презентацию первого альбома моего мужа, когда Дарье было 3 недели от роду. Притом, что кормила грудью каждые 3 часа. Когда нам нужно было на месяц уезжать на съемки календаря в Грецию, вопрос о том, брать ли с собой дочку, даже не обсуждался. Свои полгода Дашутка отпраздновала на Пелопоннесе. А там понеслось: 10 месяцев - во Франции, полтора года - в Хорватии, год и восемь месяцев - в Португалии. И все это без отрыва мамы, не говоря уже о папе, от производства.

Да, мне приходится успевать в 2 раза больше, и все равно, времени в сутках хронически не хватает. Да, моим самым заветным желанием с некоторых пор стало – просто выспаться. Да, у меня практически не осталось личного пространства, которое для меня всегда было очень важно. Да, глобальный экономический кризис довольно сильно вмешался в мой план под названием "Ни в чем не отказывать ребенку!", поэтому теперь, чтобы его придерживаться, я практически во всем отказываю себе. Но спросите меня, пожалела ли я хоть на секунду о своей беззаботной жизни до появления Дарьи? И я отвечу: "Да вы с ума сошли?!".

Я не знаю, что испытывает женщина, которая все же стоит перед жесткой необходимостью принятия решения: давать ли жизнь новому человеку в это смутное время. Могу лишь догадываться. Но я знаю точно, каковы бы ни были причины для сомнений, они все покажутся ничтожными, как только мать услышит первый плач своего ребенка. Если, конечно, позволит этому случиться.

Никто не вправе осуждать женщин, которые все-же делают иной выбор, ибо быть женщиной в государстве, где проворовавшееся правительство пытается латать дыры в бюджете за счет детских пособий  - это очень тяжелая карма. И все же… Когда твой ребенок нежно обнимает тебя за шею своими маленькими ручками и впервые произносит: "Мамочка, я тебя очень крепко люблю!", весь мир замирает, и такие пустяки как политика, экономика, глобальный кризис просто перестают существовать.

Богдана Кондрашина

Рассказ о том, как я нежданно-негаданно стала мамой

Когда-то, когда мне было 17 и я встречалась с мальчиком, которого любила без меры – желание стать мамой не покидало меня. Но ушла первая любовь, завертелась взрослая жизнь, и появление малыша в моей жизни ушло, как желание, даже не на второй, а на какой-то сотый план.

В 19 лет познакомилась с Алексеем и как-то очень скоро мы стали жить вместе, но тема детей не поднималась. Конечно, я не исключение и материнский инстинкт во мне присутствует, поэтому где-то внутри меня тешилась надежда, что подойдет как-то ко мне Леша и скажет, а может все-таки пора увеличить численность нашей семьи, но он так не говорил, а я его сильно любила и его желания были куда важнее моих.

В 21 год я забеременела первый раз, но разногласия в отношениях и мои сомнения, нервы привели к выкидышу. Алексей был заботливым, нежным в тот период, но я понимала, что на самом деле он не относится к нашей потере, как к чему-то отритцательному. Мы жили дальше. Еще одна беременность, безприкословный аборт, ведь нам детей еще рано – работа, друзья, в общем, уже и я не хотела.

Предохранялась всегда, только бы еще раз не пережить аборт. Скажу по-секрету – крайне это неприятно душевно. Вроде всем и не расскажешь, а на душе больно очень – понимаешь, что сознательно лишил кого-то жизни. А для того, чтобы боль не была сильной, старались не поднимать тему детей в семье. Любви к чужим детям я не испытывала: в голове было столько всяких подтверждений, что дети – это плохо, что о них думать.

Но как-то на очередной проверке у гениколога я услышала для меня тогда приговор - 6-7 недель беременности. Как? Почему? Зачем? В голове только одна мысль – помню, как это было – аборт! Больше не пойду. Сказала Алексею, а в ответ две недели молчания, не радости и ношения на руках, а молчания. А родители, подруги – все рады, все планы уже строят, а я не хочу, не хочу ребенка совсем. Вот так, не хочу. Хочу красиво – по плану, как в кино. Сейчас вспоминаю с улыбкой эти две недели – надо было так испугаться! Страх – страшная сила. В общем, собралась на аборт. С утра по-тихому собралась, но была "поймана" в коридорчике папой (мы с ним живем). 

А он так грозно: "Хочешь - не хочешь, надо - не надо. Вы что, мебель в магазине выбираете? Будет у меня внук и все!". Папа у меня капитаном на подводной лодке был – грозный. Сказано – сделанно. Теперь есть у нас Ваня. Счастье всех! 

Не могу передать всех эмоций, проносящихся сейчас в голове. Дети – это и, правда, счастье, но никогда его не обретешь, не познав вкус материнства. Не спорю – жизнь поменялась и было тяжко, но сейчас есть смысл этой жизни. Да и появления на свет своего бизнеса, а на самом деле еще одного моего ребенка - журнала Детки.lv –  это тоже, только благодаря Ванечке.

Алексей и Ваня вообще не разлей вода, думаю, сейчас его даже передергивает от одной мысли, что он боялся стать папой. Более счастливого папашки я не встречала.

В нашей семье появилась жизнь, а в ней смысл с появлением Вани.

Всегда Иванушке говорю, что он самое важное, что есть у меня и люблю я его без меры.

Дина Анисимова

Laimīgākā māmiņa pasaulē

Vēlētos Jums izstāstīt savu stāstu par bērniņa gaidīšanu.

Ar bērniņa tēvu iepazināmies 2004.gada jūnijā. Sākumā pat man nebija nekādas domas veidot ar viņu attiecības, bijām vienkārši paziņas, bet vēlāk tomēr mums izveidojās nopietnas attiecības un manas jūtas pārvērtās mīlestībā.

Viņš bija mana pirmā mīlestība. Pateicoties viņam, es vispār sapratu, kas ir Mīlestība, ko šis vārds nozīmē. Taču viņš nāca no nelabvēlīgas ģimenes, no laukiem un maniem vecākiem ne īpaši patika, jo mana ģimene dzīvoja Rīgā, un es tajā laikā vēl studēju augstskolā, bet manam draugam pat vidusskolas izglītības nebija.

2005.gada 6.oktobrī mēs slepus sarakstījāmies. Par to zināja tikai mana draudzene, kura arī bija lieciniece mūsu laulību ceremonijā. Mana ģimene par to uzzināja tā paša gada decembrī, bet mēs abi kopā nedzīvojām, taču ne jau tāpēc, ka to negribētu, bet apstākļu dēļ, kas mūs šķīra (viņš atradās ieslodzījumā), taču satikties satikāmies, kad bija iespēja.
Mamma, uzzinot, ka esam sarakstījušies, vēl teica, lai tikai nepalieku stāvoklī, bet es tajā brīdī pat par to nebiju domājusi, jo gribējās sākumā augstskolu pabeigt un arī lai viss nokārtojas.

Taču 2006.gada jūlijā veicu grūtniecības testu, lai gan nekādu izteiktu pazīmju, ka varētu būt stāvoklī, nebija: nejutu ne slikto dūšu, ne ēstgribas palielināšanos, ne arī kādas citas pazīmes, vienīgā pazīme, bija mēnešreižu aizkavēšanās pa trim nedēļām. Taču arī to gribēju norakstīt uz uztraukumiem, bet tomēr izšķīros par testa veikšanu.

Liels bija pārsteigums, kad testā parādījās divas svītriņas, kas nozīmē pozitīvu rezultātu. Tajā brīdī nevarēju aptvert, vai es sapņoju vai tā ir realitāte, taču es personīgi jau zināju, ka abortu netaisīšu, lai kāda situācija arī nebūtu, vienīgi apzinājos to, ka mamma to uzzinot, man teiks, lai es taisu abortu.

Izdomāju, ka nogaidīšu tās 12 nedēļas, kad abortu vairs nav iespējams veikt un tad paziņošu saviem ģimenes locekļiem. Bērna tēvam gan vēstuli uzrakstīju uzreiz.

Tad sekoja pieraksts pie ginekologa, kurš arī apstiprināja to, ka esmu stāvoklī un jau 8.nedēļā. Ginekoloģe visu uzrakstīja uzskaišu kartiņā un tad man bija jāiet pie vecmātes. Vecmāte arī uzreiz pajautāja: "Grūtniecību saglabāsiet vai pārtrauksiet?". Es atbildēju, ka saglabāšu. Taču saviem ģimenes locekļiem tiešām pateicu kad vairs neviens nebūtu varējis piespiest man taisīt abortu un kad bija pagājušas 12 grūtniecības nedēļas.

Vecāki bija šokā un sāka lasīt lekcijas, bet tas bija mans lēmums, kuru biju pieņēmusi jau uzreiz. Pie vecmātes gāju regulāri, kad bija noteiktas vizītes, dzēru vitamīnus un ievēroju visus citus vecmātes norādījumus tikai, lai ar manu bērniņu viss būtu kārtībā un grūtniecība noritētu veiksmīgi, jo es nepārdzīvotu, ja ar manu mazulīti kaut kas notiktu.

Tikai pēdējās divas grūtniecības nedēļas līdz pat dzemdībām gan nācās pavadīt Dzemdību namā, jo paaugstinājās spiediens un sāka pampt un tirpt kājas.
Dzemdību namā ārstējošā ārste jau sāka domāt par ķeizargriezienu vai dzemdību stimulēšanu, taču rezultātā, paldies Dievam, viss beidzās labi un bez nekādām medicīniskajām manipulācijām.

Mana meitiņa nāca pasaulē 2007.gada 23.martā, sverot 3290 gr un 51 cm gara. Tajā brīdī es kļuvu par laimīgāko māmiņu pasaulē.

Ar bērna tēvu mēs jau esam izšķīrušies un viņš pa diviem gadiem tā arī nav licies nezinis par bērniņu, taču mani ģimenes locekļi mani atbalsta un man, un meitiņai palīdz, cik vien var, lai gan tieši mamma bija tā, no kuras reakcijas visvairāk baidījos. Taču varu pateikt to, ka viņa ir superīgākā ome pasaulē un meitiņai ir arī superīgākais opis un superīgākā krustmāte pasaulē.

Es visu laiku esmu bijusi pret abortiem, jo uzskatu, ka aborta veikšana ir tā pati nogalināšana, tikai veicot abortu, tu nogalini vēl pavisam maziņu un nedzimušu cilvēciņu. Vispār nesaprotu, kā to var izdarīt un kā cilvēki, kas veic abortus, pēc tam dzīvo ar mierīgu sirdsapziņu. Cilvēki, kas veic abortus, ir tie paši slepkavas, tieši tāpat kā mātes, kuras izšķīrās par abortiem. Sanāk, ka viņas dod atļauju sava bērniņa noslepkavošanai, kas tiešām nav prātam aptverams. Turklāt, vai sievietes, kuras izdara abortus, apzinās sekas, kas izriet pēc tam? Visu mūžu jāmokās ar vainas apziņu, ka nogalinājušas savu pirmo bērniņu, citas arī mokās ar veselības problēmām un ļoti ilgi nevar ieņemt jau gribētus bērniņus, bet citām tas tā arī neizdodas.

Protams, mēs neviens neesam Dievs un mums nevienam nav tiesību nosodīt otru, jo mēs arī nezinām, kas un kādi apstākļi liek sievietēm izšķirties par abortiem, bet es uzskatu, ka tā ir slepkavības izdarīšana.

Evita

Bērniņš ir skaistākais, kas var būt

Gribu padalīties ar savu stāstu.

Tikko biju nosvinējusi savu 20.dzimšanas dienu. Prātā bija tikai izklaides. Bērni bija pats pēdējais, par ko varētu domāt. Kārtējā naktskluba apmeklējuma laikā iepazinos ar puisi. Tā sanāca, ka praktiski 3.dienā sākām dzīvot kopā pie viņa.

Viss bija jauki līdz sāku justies diezgan dīvaini. Vienmēr cenšos ieklausīties savā organismā, tāpēc pirmā doma bija '' iekritu!''. Kad pa nedēļu aizkavējās mēnešreizes, nopirku testu. Pozitīvs. Nākamajā dienā nopirku citu testu - atkal pozitīvs. Pēc maniem aprēķiniem stāvoklī paliku apmēram 3 nedēļā kopš bijām pazīstami. Pirmā loģiskā doma bija - aborts! Uzreiz padalījos jaunumos ar mammu (attiecības mums ir tās labākās), mamma ļoti nopriecājās un teica, ka mazais jāpatur.

Svārstījos un visu laiku domāju, ko lai dara. Kā pareizāk rīkoties. Puisis uzstāja uz aborta, bet iekšēji jau no sākta gala zināju, ka nespēšu ko tādu nodarīt savam mazulim. Pēc ārsta apmeklējuma manas domas mainījās vēl vairāk. Biju 5.nedēļā, pacilāta braucu mājās, bet tur mani sagaidīja puisi ar vārdiem ''varbūt labāk tikt no tā vaļā utml''. Gribējās raudāt, bet zināju, ka ar vai bez viņa mazulis būs un paliks! Sameklēju internetā visāda veida informāciju par abortiem (foto, video, teksti) un liku viņam skatīties. Visu vakaru viņš pavadīja pie datora, tad pagriezās un teica ''ar savu bērnu neļaušu izdarīt ko tādu''.

Liekās, ka visu notiekošo viņš sāka aptvert tad, kad 18.nedēlā bijām kopā uz USG, kur patieca, ka gaidāms puisītis. Viņš bija ļoti laimīgs.
 
Neilgi pirms bērniņā dzimšanas apprecējāmies. 2008.gada 13.jūnijā dēliņš bija klāt.

Tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez dēliņa. Viņš ir mūsu lielākais dārgums, labākais, kas ar mums noticis!

Pēc dzemdībām kārtīgi piedomāju par izsargāšanos. Nosliecos par labi spirālei, bet ar vīru norunājam, ja notiks brīnums un palikšu stāvoklī, mazo paturēsim - tad tā būs lemts!

Mana nostāja pret abortu? Neesmu pretiniece. Ir dažādas dzīves situācijas, kad nav citas izejas, bet nosodu tādas sievietes, kuras taisa abortus vienu pēc otra - kā sava veida kontracepcija. Bērniņš ir skaistākais, kas var būt!

Jana

Grūtniecība - vislielākā laime

Tas notika ap 2 gadiem atpakaļ. Nekad savā dzīve nebiju domājusi, ka tas varētu notikt ar mani. Vienmēr biju ļoti uzmanīga.

Man bija 20 gadi, pabeidzu vidusskolu, atbraucu uz Rīgu, iestājos universitātē, atradu labu darbu, iepazinos ar skaistu puisi. Sākam dzīvot kopā un pēc pusgada pavisam negaidīti es paliku stāvokli. Kad uztaisīju grūtniecības testu un ieraudzīju pozitīvu rezultātu, raudāju no apjukuma. Mans vīrietis nebija pret, bet es, nezin kāpēc, nebiju pārliecināta attiecībās, un nebiju gatava, jo man viss tikai sākās, un bērns nu pavisam nebija manos plānos. Mācības un darbu pārtraukt negribēju, jūtos pavisam jauna kļūt par māti.

Diemžēl tajā laikā es nolēmu tomēr uztaisīt abortu. Protams, pēc dažām dienām es nožēloju un raudāju, jo tas ir tiešām briesmīgi, un šī sāpe sirdī diemžēl paliek uz ilgiem laikiem. Tas notika pirms Jaunā gada svinēšanas un 31.decembrī man galvā bija domas tikai par mazo bērniņu, kas man varēja būt. Un es lūdzu Dievu, lai man tā grūtniecība nebūtu pēdēja.

Pagāja mēnesis - sāku lietot kontracepciju, bet savas mēnešreizes tā arī nesagaidīju, uztaisīju testu un... kas mani gaidīja - divas svītriņas...un smaids! Sirdī - prieks, atkal asaras, bet jau laimes asaras. Pateicu savam vīrietim un viņš arī uzreiz pasmaidīja, paņēma manu roku un pateica "Mums jābūt bērnam".

Vecāki bija ļoti laimīgi, un kāpēc es ar pirmo grūtniecību baidījos viņu reakciju, un gaidīju negatīvo attieksmi?

Ziniet, es sapratu vienu - tas laikam ir liktenis. Ja Dievs dod iespēju, nedrīkst no tas atteikties, īpaši no tādas laimes kā bērns. Un nav jābaidās no pārmaiņām.

Tagad mūsu mazulītei gandrīz 6 mēneši, mēs esam laimīgākā ģimene pasaulē!

Jevgēņija

Brīnumu nedrīkst nogalināt...

Mans stāsts bija šāds: biju 18 gadīga meitene, patika izklaidēties, nekad nebiju domājusi par nākotni, dzīvi, nekas uz pasaules neinteresēja tik ļoti kā mode, klubi, puiši, solārijs un dažādas citas izklaides... Domāju, ka tā ir daudzām 18-gadīgām meitenēm...

Iepazinos ar puisi klubā, likās, normāls puisis, aizbraucu ar draudzeni pie viņa uz mājām... Nebiju domājusi, ka starp mums kas notiks, bet tad... Nu jā, tā sanāca, ka arī prezervatīvu nebija, tāpēc pat neizdarījām to līdz galam... Nezinu, kāpēc pat sākām:)

No rīta ar draudzeni devāmies projām, samainījāmies telefona numuriem - ja nu kas...
Mājup ceļā slikti jutos - nevarēju saprast, no kā... Vai tas, ka nebiju izgulējusies, vai kas ar mani... Atbraucu mājās, gāju gulēt un pamostoties viss bija kā parasti, dzīvoju tālāk savu vieglprātīgo dzīvi, skolu bieži neapmeklēju, daudz izklaidējos, tikai pret alkoholu parādījās savāds riebums un arī smēķēt negribējās – nesapratu, kas notiek...

Tad vienu dienu sāku apsvērt domu - vai nevarētu būt tā, ka esmu stāvoklī. Pastāstīju to draudzenei, bet tad, kad to pateicu, padomāju pati "Nevarētu taču tā būt, no kā? KĀ vispār?". Tad nu mēs tikai pasmējāmies par manām "muļķīgajām" aizdomām un par to aizmirsām.

Pēc dažām dienām sajutu nelabumu pret ēdienu, ko parasti biju ēdusi. Tas mani tiešām nobiedēja. Nevarēju neko ieēst. Sapratu, ka jāpērk grūtniecības tests. Nopirku un uztaisīju nākamajā rītā, kamēr visi mājās gulēja. Visu izdarīju pareizi un rokas drebēja, biju izmisumā, jo nekad neesmu domājusi par saviem bērniem - sveši gan man ļoti patika -biju pat strādājusi par auklīti... Tests parādīja tikai 1 strīpiņu, tātad, negatīvs. Nopriecājos:)))

Pēc pāris dienām atkal uzmācās domas, ka esmu stāvoklī, arī mēnešreizes kavējās. Nu tad sapratu, ka drošībai jāaiziet pie ginekologa, pierakstīties varēja tikai pēc 3 nedēļām, tāpēc aizgāju uz doktorātu, kurā pieņem uzreiz, tikai, protams, par lielāku naudu.

Daktere apskatīja un pateica, ka jāiet uztaisīt testu, jo neko nevar saprast. Tad nu aizgāju, uztaisīju - bija bail skatīties rezultātu, kamēr gaidīju, visa dzīve paskrēja gar acīm, grūtniecība manā uztverē bija pasaules gals. Apskatoties rezultātu, sāku raudāt tik skaļi, ka mani tur dzirdēja visi. Atnāca daktere un palūdza, lai ejam uz kabinetu parunāties. Pajautāja, vai būs jātaisa aborts, jo grūtniecība ir agrā stadijā - 3-4 nedēļas. Es nedomājot teicu - protams!!!! Man bija viss vienalga, bērnu negribēju vismaz vēl tuvākos 7 gadus. Izejot no doktorāta, satiku savus draugus. Viņi par manu grūtniecību bija priecīgi, teica, ka palīdzēs, lai paturu bērniņu. Tad es sāku svārstīties.

Pazvanīju mammai, viņa teica, ka man pašai jādomā, ko darīt. Tad mani pierunāja aiziet uz USG un, ja man pateiks, ka bērnam viss kārtībā un nav nekādu risku, bērnu paturēšu. Bija jāgaida dažas nedēļas uz turieni, gaidīju, mocījos, visu laiku domāju, ko darīt, gribu vai negribu, kāda būs mana dzīve, ko citi teiks, vai vispār esmu tam gatava?

Pienāca diena, kad bija jāiet uz USG un nākamajā dienā man bija paredzēts aborts, makā stāvēja pat zāļu saraksts, ko lietot pēc aborta!!!

Ienācu kabinetā, mani apskatīja un aicināja uz USG... Es tā baidījos..

Ieskatoties ekrānā, daktere teica - tas ir tavs mazulītis... Izskatās apmēram 8.nedēļa...Es redzēju to mazo kunkulīti ar tik strauji pukstošo sirsniņu un sāku raudāt, bet šoreiz ne no bēdām. Es sapratu, ka gribu būt māmiņa, ka nevēlos savu brīnumu nogalināt.

Daktere pateica, ka bērnam nekas nedraud - jutos tik laimīga!!! Atnākot mājās, apzvanīju visus draugus, pateicu, ka būšu mamma:))!! Neviens man laikam nenoticēja, nezinu... Es jutos ļoti priecīga par to, ka redzēju savu mazulīti, ka ar viņu viss ir labi... Pilnībā izmainīju savu dzīvi - nesmēķēju, nelietoju alkoholu, gāju uz skolu, jo bija jāpabeidz 12. klase (pabeidzu to ļoti labi 7.grūtniecības mēnesī), negāju pa klubiem, paliku mierīga mājas meitene. Lasīju žurnālus par zīdainīšiem, staigāju pa bērnu veikaliem un vispār nevarēju sagaidīt savu bērniņu!

Ļoti gribēju meitiņu un tā nu man arī viņa piedzima 2008.gada 21.augustā, nosaucu viņu par Hannu. Dzemdības bija grūtas, bet tas tiešām bija tā vērts!!! Esmu laimīga kopā ar savu skaisto meitenīti un mīlu viņu vairāk par visu un nekad viņu nepametīšu!!! Esmu laba māmiņa un nenožēloju savu izvēli!!!

Nu jau arī es esmu pret abortiem! Meitenes, pirms kaut ko darat – padomājiet! Bērns ir lielākā laime, par to esmu pārliecinājusies...:))

Kristy

 

Выбор между смертью и жизнью

Когда я узнала о своей беременности, мне был 21 год, я училась на последнем курсе института и, естественно, никаких детей в ближайшем будущем не планировала. Столько нужно было еще сделать! Попутешествовать, поработать, погулять, да и просто пожить для себя. Мой будущий муж на тот момент тоже был не готов к такому событию, как рождение ребенка.

Я сходила на прием к врачу и записалась на аборт. Поскольку у меня был очень маленький срок, меня попросили подождать месяц – для успешного проведения операции.
Этот месяц был самым длинным и самым тяжелым в моей жизни –  я решала быть или не быть моему малышу. Я долго думала и пришла к выводу: если я убью ребенка, то буду нести ответственность за его смерть всю оставшуюся жизнь, лучше буду ответственна за его жизнь.

Я не знаю ни одной мамочки, которая бы сожалела о том, что родила ребенка, но знаю очень многих, которые сокрушаются из-за сделанного аборта и невозможности иметь детей.

Конечно, лучше не попадать в такую ситуацию, поэтому следует своевренно подумать о контрацепции, однако в жизни происходят удивительные невероятные истории, иногда противоречащие здравому смыслу.

Если Вы незапланированно забеременели, то знайте, что это не случайно – Ваш малыш выбрал именно Вас!!! Это одно из самых потрясающих событий в жизни!!!

Лида

Vientuļa, bet laimīga māmiņa
Mans stāsts ir šāds!

Man bija puisis, ar kuru draudzējāmies jau kādus divus mēnešus. Kaut kas notika un mēs izšķīrāmies. Vēl pēc diviem mēnešiem viņš atkal uzradās manā dzīvē. Šoreiz ar vārdiem "Es gribu, lai mums būtu mazulis". Paliku stāvoklī un viņš bija ļoti priecīgs, bet pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās.

Izrādījās, ka viņš mani krāpa visu laiku un meloja. Man bija katru dienu nemitīgs stress, jo domāju, ko un ar ko viņš ir kopā! Teica, ka strādā nakts maiņās, bet patiesībā tusēja ar citām. Es stigāju kā uzvilkts nervu kamols. Tad, kad bija paredzēta pirmā sonogrāfija, gāju ar prieku. Uz manu jautājumu, kā viss ir, daktere pateica, ka nav labi, lai eju pie sava ārsta. Lapiņā, ko man iedeva, izlasīju, ka mazulim nav ne sirdspukstu, ne kustību. Mana ginekoloģe pateica, ka man ir bijis spontānais aborts (tā bija 10. grūtniecības nedēļa) un nakošajā rītā devos uz slimnīcu uz tīrīšanu. Tas mani pavisam sagrāva un es izškiros no sava puiša. Mani mocija depresija, nesapratu, kāpēc esmu šajā pasaulē. Viss ap mani bija sabrucis.

Pēc 7 mēnešiem sāku tikties ar kādu puisi, kuru jau agrāk pazinu. Pēc divām nedēļām pēc mūsu intīmās nakts sapratu, ka esmu stāvoklī, jo kavējās manas menstruācijas. Ārsts to apstiprināja. Bet bija diezgan asas sāpes un domāju, ka vai atkal nebūs spontānais aborts. Mani aizsūtīja uzreiz uz USG, kur man pateica, ka ar mazuli viss ir kārtībā un ir jau 6. grūtniecības nedēļa. Pateica, ka mazulis kustās un sirsniņa pukst. Es biju tik ļoti apjukusi, nezināju, ko darīt.
Pirmā doma bija – aborts, jo draugs vēl nebija gatavs kļūt par tēvu. Arī mana ģimene bija pret to, lai mazo paturētu. Taču es nevarēju saņemties uztaisīt abortu, jo tik ļoti pārdzīvoju pirmā mazulīša nāvi. Bija tikai viens cilvēks, kas mani patiešām atbalstīja, un es izvēlējos paturēt mazo.

Mana ģimene bija dusmīga, teica, lai nerādos mājās, sauca mani par mauku. Man tas tik ļoti sāpēja, jo bija gandrīz katru dienu apvainojumi no ģimenes, bet ar asarām acīs es turējos pretī, jo zināju, ka ir daži cilvēki, kas mani atbalsta un man palīdzēs.

Bērna tēvam uzrakstīju, ka paturēšu mazuli, bet viņš neko neatbildēja. Gāja laiks, puncis auga, mazais sāka kustēties. Vecāki negribīgi pieņēma, ka man būs bērns un ka būšu vientuļā māmiņa.
Nu jau manam puikam ir pāri gadiņam. Raugoties uz viņu, es esmu neizsakāmi laimīga, ka izlēmu viņam par labu. Es viņu mīlu vairāk par visu šajā pasaulē. Viņa dēl es dzīvoju, nevis eksistēju un ticu, ka kādreiz pienāks tā diena, kad atradīšu savu īsto vīrieti, kas būs gan labs vīrs man, gan labs tēvs manam puikam.

Līga

Pārsteigums: piektais bērniņš...

Vēlos pastāstīt par to, kā dzīve sagādā dažreiz negaidītus pārsteigumus, tad, kad vismazāk tos vēlamies. Šis stāsts varbūt nebūs domāts tām jaunajām meitenēm, kuras nevar izšķirties par pirmā bērniņa saglabāšanu. Tomēr varbūt var likties noderīgs.

Mums ģimenē jau bija 4 bērni vecumā 23, 20, 17, 9 gadi. Bija jādomā par izskološanu un arī kādu izprecināt, bet, pilnīgi negaidot, paliku stāvokli. Mūsu maza princesīte divus mēnešus dzīvoja manā puncī, taču nekas neliecināja par to, ka varētu būt stāvoklī.

Kad beidzot sapratu, ka esmu iekritusi, pirmais, kas prātā ienāca, bija aborts. Visu izskaitīju, apmēram sarēķināju, cik liels laiks, sarunāju arī vizīti pie dakteres. Kad veica apskati, izrādījās, ka mans aprēķins bija galīgi garām, bija jau aptuveni 14.-16. nedēļa. Tas nozīmēja, ka abortu taisīt par vēlu, bērniņam ir jāpaliek. Tajā brīdī viss sagriezās kājām gaisā. Es vispār nesapratu, ko runāju, negāju no kabineta ārā. Visu laiku raudāju un teicu, lai dara vienalga ko. Daktere man skaidroja visu, kas var notikt ar mani, ar bērnu. Man bija vienalga.

Izgāju raudādama un braucu mājās raudādama. Ilgi nevarēju pieņemt, ka ģimenē būs vēl mazulis. Dienas ritēja uz priekšu. Bija jāstājas uzskaitē, bet es nevarēju saņemties. Paziņa man ieteica savu dakteri. Kad stājos uzskaitē, visas apskates un analīzes uzrādīja vēl lielāku laiku. Tas liecināja par to, ka esmu palikusi stāvoklī tajās dienās, kad vismazāk tas iespējams. Redziet, mīļas māmiņas, sievietes, meitenes, mēs neko nevaram paredzēt uz priekšu. Dieviņš mūsu vietā izlemj savādāk.

Dzīve turpinājās - strādāju, klusēju, nevienam neko neteicu. No malas pateikt, ka esmu stāvoklī, nevarēja. Ļoti lēnām sāku aprast, un tikai pec ultrasonografijas, kad dabūjām pirmo bildīti, pateicām visu saviem lielajiem bērniem. Tas bija liels prieks.

Mēs pierodam pie dzīves ritma un mums ir grūti pieņemt lēmumu kaut kādām pārmainām. Ienākot ģimenē mazulim, protams, viss tiek pakārtots viņam. Bet tas ir liels prieks gaidīt bērniņu, sajust viņa kustības. Arī (manā gadījumā) 40 gados mēs varam radīt prieku sev. Biju domājusi, ka dzīvošu sev un vīram, bet, kā izradās, vel jāaudzina viena atvasīte. Šobrīd mūsu princesītei ir 2 mēneši un par mazo māsiņu ģimenē visi ir sajūsmā. Viņa tiek lutināta un mīlēta.

Vēlos māmiņām novelēt būt drosmīgām, pieņemt pareizo lēmumu, nešaubīties. Dzīvē ir dažādas situācijas. Es neesmu kategoriski pret abortu. Izvērtēt varam tikai mēs pašas, atbildēt par savu ķermeni arī varam tikai pašas, jo diemžēl lielākā daļa mūsdienu vīriešu tam nav gatavi un baidās no atbildības.

Ligita

Подарок от Бога

33 года я прожила, как живут многие женщины: в 18 лет вышла замуж, мечтая о счастливом браке и счастливом доме. Вскоре у меня родилась доченька. Беременность была первой, я была ей рада. Но за последующие годы я сделала много абортов - под влиянием общества и воспитания в семье к ним я относилась, как к нормальному явлению.

Почему делала аборты? Потому что было не время рожать. Сначала я училась, потом устроилась на новую хорошую работу. Однако затем на свет появилась моя вторая доченька, которую мне очень хотелось. Я верила в то, что с рождением дочери отношения в семье изменятся и прийдет потепление. Однако ничего не изменилось. А затем наступила нежеланная беременность. Куда еще третий ребенок! Я и так не справляюсь. Тут бы со своей жизнью разобраться. Мечты убегают, ускользают как вода, сквозь пальцы тонущего человека, дети - непослушные, брак переживает непонятное напряжение. Чувство вины, пустота...

В 1994 году я и моя подруга обратили свои сердца к Богу. Моя жизнь изменила свое направление на 180 градусов. Мне попалась книга Д.Принса ''Благословение или проклятье: ты можешь избрать.'' В свете прочитанного я поняла, что моя жизнь - это просто попытка жить, я даже близко не понимала, что такое настоящая жизнь, наполненная благословением.

В скорости моя подруга узнала о своей беременности. Я стала ей объяснять, что она должна обязательно родить, ведь дети – это благословение от Бога. Я убеждала ее: этот ребенок принесет тебе радость. Но  она  была неумолима и говорила, что дети это роскошь, которую она не может себе позволить. Она сделала аборт. Каково было мое удивление, когда я узнала о том, что сама беременна. Я  приняла этот подарок от Бога, ведь теперь я понимала, что дети - это благословение, а благословение Господне - оно обогащает и печали с собой не приносит (Притчи 10:22).  Кто не хочет обогащения, да еще без печали?

Всю беременность я радовалась - внутри меня благословение. 17 декабря 1995 года у меня родилась дочь Анна. Вместе с ее появлением появилась уверенность, что у нее есть судьба от Бога и ее предназначение петь.

В апреле 1996-го я обнаружила, что у меня ''задержка'' три недели. Но на этот раз я уже знала, что АБОРТ – это не просто операция, а убийство, грех. И в тоже самое время ощутила невероятный страх: мне 34 года - это не 18; я поправилась на 10 кг и, если рожу, вероятнее всего, набиру еще столько же; квартира - 12 квадратных метров, которые делим мы с мужем и малышкой, и кухня шесть квадратных метров, в которой жили две старшие дочери. Куда я положу следующего ребенка? Чем я буду кормить - зарплата ведь не резиновая?

Каждое утро начиналось со слез, потому что я не могла принять решение, вернуться ли к испробованному годами методу и сбросить разом все проблемы, или довериться Богу и поверить еще раз, что дети - это благословение и уникальный подарок. Три недели внутренней борьбы и наконец решение было принято - я не хочу быть убийцей собственных детей. Каждый ребенок - это невероятная ценность, это чудо, которое должно появиться в этот мир. Когда ребенок в утробе, уже в три недели появляется крошечное сердце, которое будет биться до конца жизни, затем формируется нервная система, позвоночник, мышцы, ручки, ножки. Всего за первые семь недель образуется человеческий организм - это человек.

Иногда наше решение имеет необратимые последствия. Просто нужно помнить, что каждый человек имеет право на жизнь и никто не имеет права обрывать ее, какими бы страшными ни казались обстоятельства. Мы не выбираем, когда нам родиться, также не выбираем, когда нам умереть. Один Бог дает жизнь. Один лишь Бог знает, как долго каждому жить.

Кроме всего прочего, у аборта есть как физические, так и психологоческие последствия. Ни один аборт не проходит, не затронув души, ты остаешься в эмоционально неуравновешенном состоянии, появляется чувство вины, начинаешь искать утешение в алкоголе, случайных связях.

Аборт начинает разрушать семью. Между мужем и женой появляется незримая трещина. Почему? Казалось бы, мы вместе принимали решение об "устранении нежелательной беременности", которая могла помешать "благополучию, семейному счастью". Теперь самые близкие люди живут как свидетели убийства. Убийство ребенка ведет к смерти взаимотношений. Мужчины обычно говорят: а причем тут я? Притом, что когда зарождалась жизнь, принимали участие двое. Значит, и
ответственность за смерть этой жизни несут также двое.

Смотря на свою жизнь, я радуюсь, что приняла правильное решение. Моя совесть оказалась чиста в этом вопросе - я сделала правильный выбор и перед Богом, и перед людьми. Вскоре выяснилось, что это действительно была только "задержка", но благодаря этой ситуации, я смогла победить страх, который тяготеет над  жизнями многих женщин.

Я стала пересматривать многие неправильные решения, принятые мною.

Жизнь стала набирать полноту радости и счастья.

Вскоре появилась возможность, и мы с семьей переехали в трехкомнатную квартиру. Моя младшая дочь в пять лет заявила, что хочет петь. Я отвела ее в группу пения, где мне сказали, что у нее нет голоса. Но я попросила разрешения, чтобы она просто там хотя бы посидела, так как ей очень хочется петь. И очень скоро выяснилось, что у нее появился голос. Уже через пару лет ее пригласила в вокальную студию ART MIX руководитель и известная педагог Надежда Бухарова. Анна участвует во многих конкурсах, является участницой гала-концерта в Москве "Пусть смеются дети", финалисткой конкурса "Апрельские капельки", обладательницей 1-го места фестиваля "Балтийские таланты".

Еще раз хочу подчернкуть: ДЕТИ – ЭТО БЛАГОСЛОВЕНИЕ!

Марина

Жизнь, наполненная счастьем

... Кажется,что беременность не вовремя, финансовые трудности, да еще медицинские противопоказания. Таких историй много, и моя не будет уникальной. Но рождается ребенок и все проблемы каким-то чудесным образом решаются.

"Родится ребенок, родится и его доля!" - так говорили наши бабушки. И это действительно так. Я убедилась в этом дважды! Но не это главное. Главное, родив ребенка, прижав его к груди, испытываешь такое блаженство, которое невозможно описать словами! Дети своим появлением меняют мир вокруг вас, меняют вас и ваше мироощущение, наполняя вашу жизнь счастьем! Даже страшно подумать, что этого маленького родного человечка могло не быть...

Татьяна Гуйтере